protams, pēc visas vakardienas leiputrijas un picas pasūtīšanas brokastīs arī uznāk tādas kā tirpuma adatiņas, ka "mēs varētu atcerēties 2014. gada vasaru kā tādus pārticības un greznības "ulmaņlaikus" (no Ilmāra raksta: http://satori.lv/raksts/7755/Ko_mes_varam_paspet_pirms_kara). un tā momentānā nostalģija, pasniedzot bērnam jaunu kurpīšu pāri vai izlejot izlietnē neizdzertu vīna pudeli, vai, kad ienāk prātā, ka nākamgad tā nebūs un ka šī, iespējams, ir pēdējā lielā un pārticīgā ballīte tavā mūžā, bērniņ.
bet, ziniet ko, es negribu sev laist klāt šīs vājās domas, nojausmas un bailes, kuras man ir pazīstamas no kara, pirmskara, starpkaru un pēckara literatūras. es gribu ticēt, ka mēs esam mācījušies no pagājušā gadsimta un esam gudrāki un civilizētāki (arī krievi), un ka iebrukumi Ukrainā ir ataviska militārā laikmeta atrauga, jo, skaidrs ka viss idiotisms uzreiz ar 2000. gada iestāšanos nevar būt beidzies, tomēr mēs esam ceļā uz to. es domāju, ka mūsu, kas domā, ka karš ir stulbums, ir vairāk nekā jebkad, turklāt mēs varam to šērot, apzināt savu daudzumu un atbalstīt grupas vājākos biedrus (arī krievus). uzvara būtu panākt, ka Krievijai u.c. izbeidzas kareivji aiz pārliecības, nevis nogalināšanas.
es atvainojos par šo naivo un nepārdomāto sajūtu ierakstu. man vnk liekas, ka nedrīkst sev laist klāt bailes un zemu morāli, jo tas padara cilvēku vieglāk manipulējamu.
karš: http://youtu.be/P_ssEmAsyjI