rīta caurajā miegā man šis atvaļinājums bija sajucis ar braukāšanu uz/no Japānas, un es uztraucos, ka nokavēšu lidmašīnu, bet sapņoju par to, kā esmu jau ieradusies galā - sēžu ar senseju lidostas kafē un sevi šaustu par to, ka atkal esmu paņēmusi nepareizo zaļo tēju, no kuras sūrst mute un nevar atdzerties. īstenībā man vienkārši kaltēja - vakar vakarā ar Reiņuku un Agnesi salakāmies alu Cabo kafejnīcā. kad sen nav būts LV, visas vietas liekas eksotiskas. galvenokārt interesanti vērot cilvēkus - kā no visiem dveš Kaupers.