jāāniss, snāješ — jā uššē ņikaktā ņismakū piķķ fmesķī ššenšinai!
tā man izmisumā atzinās ikauņu draugs, tikko atgriezies no par pāris pudelēm nopirktā divdienniekā mājās, Taļļinā. puisis, dabiski, centies īso laika strēķi izmantot lietderīgi un piedabūjis kādu jaunkundzi līdz tumšajam mīlas kambarim, taču vasaras skaistākais notikums nežēlīgi pārtrūka, vēl īsti nesācies: zēns, lūpām glāstot sirdspuķītes bisti, uzdūries matu pudurim, nu, akurāt ap pumpuriņu, un viens matiņš, sātana pirksts, iestrēdzis šam starp priekšzobiem, izraisot panisku bēgšanu no nenotikuma vietas un traum' uz vis' mūž'. [man gan izdevās viņu pārliecienāt, ka gejisms viņam nedraud (šīs bailes arī vibrēja gaisā), jo tad viņam visas zobu starpas būtu pakulās]
lūk, ko es gribēju teikt? vārdsakot, var jau mest akmeņus džeku inherentā stūlbuma, objektīva pieredzes vai empātijas trūkuma dārziņā, kurā izdīgst augstāk minētās konspirācijas teōrijas dzemdību sakarā. bet! ja mēs augstsirdīgi izzūmētos par soli laukā no džender-rouliem, tad, iespējams, varētu pamatīt to šaušalīgo sadirstības pakāpi, kas dominē mūsu ģenerālajā izpratnē par seksualitāti *fak, es gribēju tikt galā bez šī vārda* par ķermenisko, par dabisko.
šait, jāskrien pie zobārsta… vot, tev i dabiskais. jāpalūdz, lai ieliek man natus starp krūtīm. tfutu, starp zobiem.