bijām kaut kaut kādos vides aizsardzībai veltītos svētkos, kur džankfuda stendu vietā bija visādi biešu plāceņi ar dārza kartupeļu kroketēm. iestājāmies rindā pie biopastas, taču mums aizlīda priekšā indiešu daudzbērnu ģimene, un tā arī savu pastu nesagaidījām, tāpēc iztikām ar biohotdogu. Eižens ilgi apbrīnoja pundurvistu, cienādams to ar salmu, un pēc tam ļoti ilgi spēlējās ar miniatūru slūžu sistēmu. līdzīgi kā vilcieniņu sistēmām, tur bija stacija - ūdeni attīrošā, kas bija jāpilda ar pumpi, laivas, kuģi, ūdens smēlēji, vārti, dažādi kravas cēlāji kanālu malās, šķiet arī kaut kāda notekūdeņu imitācija utt. ap šo atrakciju vairāk riņķoja flāmu bērni, kamēr francūži bija iecienījuši stafetes un cirku. pēc kādas pusstundas darba Eižens aplējās viscaur, un man no pārģērbjamā bija tikai iepriekš sašmulēts krekliņš un cauras mājas bikses, kurās viņš kautrējās turpināt rotaļu ar bērniem, un mēs braucām mājās.