viņa vispār ļoti par mums rūpējas, un regulāri atbīda manu uzkāpjošo depri ar vērtīgiem ielūgumiem uz kultūras pasākumiem.

depris izpaužas tā, ka man negribas likt tukšās bundžas zilajā maisā, bet vienkārši iemest stūrī. negribas spēlēties pēcpusdienās pēc parka. negribas griezt Benu elfu no kartona.
bet tad es atnāku no izrāde, un atkal gribas.
kādu brīdi.

bet citādāk ir tā kā šodien - es tikai turpinu atrunāties "pagaidi, tūlīt, pagaidi! es jau nāku gleznot tūlīt", bet viņš jau sen prasa desu, nevis krāsas.