un tad tur pa vidu visām tām briseles mīztuvēm, dirstuvēm, taisni pie uteņa, aiz divrindu žogiem un dzeloņdrātīm ir mazs zaļš pleķītis - dārziņš, kur bērni iekopj dobes, dzied dziesmas un audzina cāļus. dārziņa direktors runāja laipni. teica, lai liekos mierā ar papīriem un nesu tik papīru, cik ir. viņa seja tiekoties izskatījās tikpat izmīdīta kā tas zemes pleķītis.