Albertlaan ir simtgadīgu kastaņu avēnija, ļoti ēnaina un smeldzīga kā Žaks Brels. greznajās mājās dzīvo tikai plastiskie ķirurgi un paveci aristokrāti, kas ne tikai neaizklāj plašos, spodros logus, ļaujot apskatīt visu viesistabu un skatu caur pretējās sienas logu uz dārzu, bet arī atver vaļā durvis, kad spēlē klavieres fuajē. tur burtiski smird pēc kino un detektīvromāniem.
(pagalvī plūstoši smaržo kastaņa svecīte, un es nevaru aizmigt no satraukuma)