tā skola tomēr ir pārāk tālu, izskatījās gan diezgan jauka. bērni spēlēja bumbu dubļainos laukos pie skaista angļu parka. bet pašā parkā - neviena, pilnīgi neviena ne bērna, ne suņa, ne cilvēka. tikai mēs kā tādi noklīduši no bara, bez darba un pienākumiem, melanholiski šļūkājām kājas pa Žaka Brela laukumiņu. es jau iepriekš pētot karti domāju, ka gribētu redzēt Brela parku, un re - pats pirmais, ko vispār šeit apskatīju. nejauši un patika.