Amerika ir ļoti dažāda. Mēs neejam uz ļoti hipsterīgām kafejnīcām (nu, baigi reti) kopā ar E - tātad šobrīd neejam vienkārši -, jo man pašai gribas lēnām pasēdēt un neiespringt, bet ar E man tomēr mazliet jāiespringst. Tāpēc mēs izvēlamies vieglāko ceļu - pārsvarā ķēdes, bet arī mazajās foršajās kafejnīcās uz mums nav skatījušies ar kaulainu aci, drīzāk priecājušies, bet E nevar ilgi nosēdēt, tad man jāskrien līdzi.
Nu, un vietējās "Pārdaugavas" vīna darītavās vasarā visi mauriņi pilni ar mammām un bērniem, bērni sit bumbu, kamēr mammas dzer. Un ir ok, visi laimīgi.
Es vispār to diskisiju bērni - ne bērni īsti nesaprotu. Nu labi, bērni reizēm ir paskaļi. Bet citi cilvēki reizēm krata kājas, kas mani šausmīgi tracina, vai kaitinoši jocīgi smejas. Un ko - viņiem tad aizliegt apmeklēt kafejnīcas, kur paģiraini ex-jaunieši malko kafiju un mimozas?
(ā, kārtīgās dzertuvēs ar maziem bērniem šeit neļauj iet iekšā. Oh well, their loss)