white screen
skaistas ir tukšas skatuves, balti ekrāni kinoteātros. un zāle bez skatītājiem - liekas, ka tā ar savu lielo, balto rīkli tūlīt tevi ēdīs nost. un tu zini - tā arī būs. tas mirklis, kamēr vēl iedegtas gaismas -sēdi un trīci gaidīdams. kad lampas izdziest, tad jau esi citur. laika mašīnā iesēdies un prom, un tad jau ir cits. bet tas brīdis pirms pacelšanās ir tik skaists, tik svinīgs, tik satraucošs. tāpat arī beigas. atkal monstrs tukšs, stāv atkāris žokli. sastindzis, kluss. un tu vari domāt par iespējamību. par visu, kas uz tās skatuves ir bijis, noticis. par visu, kas vēl varētu būt. un tev paliek nedaudz bail - šī vieta izslienās kā baznīca, vienalga mošeja vai kristīgais altāris - tu saproti, cik cēlā vietā tu patiesībā atrodies.