un ar parīzi bija tā - nevis viss, kas ir parīzei, ir skaists, bet viss, kas ir skaists, tai pieder, jo viņa nosprāgtu, pārsprāgtu no skaudības, ja tas tā nebūtu, ja kaut kas no skaistā būt palaists garām. un tā es tur staigāju un neuzdrošinājos viņai pieskarties, kamēr tā lepna elpoja pašpietiekamā miegā. es tikai gļēvi snakstījos gar dārgo mauku, bet neatļāvos vispār neko. beigās nospļāvos. pa tiešo renē. un pēc tam kaut vai ūdenplūdi. kaut vai zanzibāra vai tokijā. bet man likās.. varbūt tās bija tikai aizdomas, ka tad kad es braucu projām, viņa gribēja iznākt uz perona pamāt ar lakatiņu, bet no savas puses neuzdrošinājās.