lejāk minēto dziesmu es mēdzu dziedāt brīvstundās, kad pusdienas jau bija beigušās un restorāna īpašnieks vēra to ciet, un es paliku gaudojam uz tilta līdz vakariņām. jo ēst visu to, kas bija palicis pāri - ieskābušas austeres un tīgergarneļu pīckas - varēja tikai tad, kad diena bija beigusies, t.i., pusnaktī. tās 3-4 stundas starp pusdienām un vakariņām es sēdēju un gaidīju sēnas krastā. man tolaik nebija lietussarga un jaka arī bija plāna. kāddien, kad tur kārtējo reizi sēdēju un izdomāju dziedāt šito dziesmu, jo bija apnicis rīt sāli pār vaigiem, pienāca viens melnais un atnesa man paēst.