Nekur neesmu raudājusi tik bieži kā Latvijas Pastā, un ne jau tāpēc, ka saņemtu skumjas vēstules. Vienkārši dēļ tā lēnā terora un pienākušo sūtījumu nepieejamības. Atprasīties no darba, kulties uz zoļiku, pusstundu skatīties kā 1 analfabēts saiņo planšeti un nespēj izdomāt adresi, lai beigās uzzinātu, ka bez tās izziņas par pienākušo sūtījumu man tas netiks meklēts.