lifts
50. stāvā lifts apstājas un ierunājas kaut ko par "service", un kādas 20 ļoti garas sekundes ļauj padomāt par dzīvi: par to, kā mēs tūlīt lidosim lejā, par to, kā mēs tur lejā sasitīsimies, un par to, kāpēc mēs lidosim lejā, un par to, vai mums ir bail no tā, ka tūlīt lidosim lejā, un atskārst, ka nemaz tik slikti nav - redz, ka tāds ir tāds ir tas pēdējais mirklis, likās, ka būs šausmīgi bailīgi, bet nemaz tik bailīgi ar nav, var izturēt. un tad vēl atcerēties kadrus no Melvila "Ēnu armijas", kad Lino Ventura iet uz nošaušanu un pie sevis saka - "un tik ilgi, kamēr man nebūs bail, es nemiršu"; un padomāt par to, cik dīvaini, ka pēkšņi atcerējos aktiera vārdu, ko liekas nemaz nekad īsti neesmu zinājusi. vēl pietiek laika piekārtot matus spogulī un atskārst, ka esmu bālāka nekā parasts un pat iedomāties par to, ka tūlīt būšu vēl bālāka, ja protams nesašķīdīšu. bet tad lifts nopurinās un uzbrauc līdz 52. stāvam, kur arī bija jānokļūst.