skaidrs, ka ir pierādīts, ka placebo reizēm darbojas un tādi institucionāli organizēti pūšļotāji, kas nomierina hipohondriķus vai palīdz nogaidīt vieglas saslimšanas beigas, kā ideja, protams, liekas pat ļoti cilvēcīga un mūsdienīga. Bet kā to var savienot ar pacienta informēšanu par viņa stāvokli un kā noteikt to robežu, kurā ārsts var atļauties neārstēt slimību? šķiet, tā praktizēt drīkstētu tikai augsti kvalificēti profesori un still tas būtu slideni.

mani austrumu medicīnas lietā visvairāk sašutina tas, ka tā ir izrauta no austrumu profilaktiskās sagatavotības konteksta. teiksim, japāņi ļoti daudz ko nemēdz ārstēt, tikai gaida, kad beigsies, turklāt bez pain killeriem, toties viņiem ir veselīgas diētas programmas valsts līmenī, bērni tiek obligāti rūdīti staigāt pa ziemu bez zeķbiksēm un tml. aptiekas ir pilnas ar visādiem profilakses atribūtiem un katrā kvartālā ir pa joda ūdens karstajam baseinam autobusa biļetes cenā, un tā 'austrumu medicīna' tiek izmantota tikai kā rituāls turpinājums ikdienas veselības stiprināšanas un veselīgā dzīvesveida apzināšanās tradīcijai, nevis efektīgs kā pašapmāna brīnumlīdzeklis no marsa.