kad smašīnists gandrīz nobrauc aklo uz pārejas un vēl metas viņam virsū ar dūrēm: http://carfree.fr/index.php/2019/06/18/il-y-a-quelque-chose-qui-ne-tourne-pas-rond-au-royaume-du-tout-voiture/
mēs gan neesam aklie, bet vienu dienu tāds kretīns apstājās 30 cm no pārejas, pār kuru es lēnām stūmos, cerībā, ka mūs laiž. norādīju ar žestu, ka šeit ir pāreja, un viņš izleca no auto [un biksēm] un sāk aurot, ka izsauks policiju, jo es nevelku spilgtu apģēru [bija saulains dienas vidus]. pats labākais visā bija tas, ka blakus sēdeklī sēdēja skolasbiedrene, kas pēc brīža atskrūvēja logu un teica "bet viņš parasti laiž, ko tu viņam piesienies"

biju uz Dominu pec soliņa. tikko iesēdināju Simo ritenī, viņš apvēmās. novēma sevi, mani. bet es nezaudeju optimismu, atradu somā krekliņu, noskaloju Simo trotuāra malā, trotuāru arī aplaistīju. braucam tālāk, atcererējos, ka nav wc papīra, piestājām Santā Barbarā, tur baigā rinda, gandrīz sagaidījām savu kārtu, bet Simo sāka korķēt atkal, paspēju izskriet pa durvīm. bwē bwē novēma rensteli, bet apsargs laipns iznesa man preci un pieņēma skaidro naudu. paspējām mājā pat palaist Eiženu uz plenēru.

cik labs tāds liels bērns - E pārnāca no pulciņa un par skolotājas honorāra atlikumu nopirka veikalā mums Evian pudeli, cīsiņus un tējas paciņu, jo tēja ārstējot.

pēc 18 vemšanas reizēm Simo: "vai ugunīts paliek par Ausekli?"