- kas to būtu domājis, ka rakstīšana tā nogurdina. bet vēl tik daudz sakāmā. turklāt rītdiena jau sākusies. ak, tas mani iedzīs kapā. nu ja nu kas, mož piecelšos un vēl vienu turpinājumu uzrakstīšu. nē, stāstīt tomēr ir daudz vieglāk.

nē. noroc ieroci rītdienai.

lieliski - kopš es rakstu pasaku, mani piedraugo bērni.

rītdien dzirdēsiet par to, ka Vincents un Frīda palika bez kājām, par to kā viņus vadīja roka un arī par 5 samurajiem, vienvārdsakot, par vecumu, kurā sāk augt ūsas un kas visu maina.

pa naktīm smejamies, pa dienām raudam.

man pa logu
iekšā skatās koks -
nevar saprast,
vai laist viņu iekšā.

[bail, ka guļot
ielauzīsies koks
un man pa muguras
smadzenītēm bradās]

tas, ko saku, nenāk no manis, bet caur mani no dieva. nezinu kura. bet no tā, kas sirdī. es nezaimoju, goda vārds, tikai maz ko par viņu vēl zinu.
varbūt es vēl pietiekoši neticu. varbūt man ir jāmācās ticēt. varbūt jāiet tajā kā ezerā.. vislaik zosāda. es viegli apslacinos. es neteikšu dievam, ka ar vārdiem nemētājas. noticēt mēģinājums.

man liekas, ka internetā jāceļ tempļi. te cilvēki tik daudz grēko.

bet ja nu tas ir velns.. bet ja nu tas ir vienkārši kaut kāds āzis..

es no rītiem, lai pamostos, mēdzu griezt sev pie spoguļa matus. taisnā līnijā, pa milimetram vien. tas palīdz sakoncentrēt roku dienai. un arī domu. kad darbiņš ir padarīts, mana seja ir nobirusi milimetru gariem kā svešiem rugājiem. tad es uzsmaidu, nofotografēju paveikto līniju un ielieku draugos. tādos rītos es izskatos nedaudz pēc Frīdas. zinu, ka nedrīkst tik ļoti identificēties ar saviem varoņiem, bet kā jau teicu - ne jau man par to ir teikšana.

es esmu veejbaka, bet tu - nevidimka.

rakstot var zaudēt kilogramus .. of life.
pargrāfs vidēji 200 g.

viena mīlestība ir lielāka, bet otra - foršāka. ko darīt?

Кинь мне 100 円*
и я польюсь
горячей Кока-Колой
упаду водопадом
на твоем льде

(*) - ¥

Vecums, kurā aug ūsas ir loti neparsts vecums, jo seja, kuru sev bērnībā esi izvēlējies un jau iemācījies sāk pārvērsties – pārklāties matiem. Tā arī notika ar Vincentu – viņš kādu dienu, kad jau bija izaudzis garāks par savu spēļu zirgu, vairs nespēja novaldīt vaibstus, pie kuriem apkārtējie jau bija pieraduši un uzskatīja par viņējo. Tie sāka pārklāties rudām spalvām – no sākuma kā zāle, pēc tam jau kā mauriņš un beigās kā vilku vāles – saauga tā, ka vairs nevarēja vispār neko saskatīt. Vienīgais, ko varēja darīt bija ņemt kārtīgas dzirkles jeb šķēres un no tā visa kaut ko izgraizīt, vismaz tik daudz kā, lai acis varētu saskatīt, jo arī acu skatienu Vincents bija uztrenējis un pēc tā viņu varēja pazīt. (kā toreiz smējās 5 samuraji – viņu vajadzēja apcirpt kā tādu bonzai kociņu, bet viņš tolaik vēl nezināja, kas tas ir. Jo tas ir tāds kociņš, kas auga tikai Japānā un tie, kas nesekoja modei jeb populārajai kultūrai par to neko nezināja, tāpat kā tagad nezina par I-pod pleijeri, ja nestaigā pa veikaliem).

Taču, kā mēs atceramies, viņa tēvs bija īstens holandietis, kas iestājies pret vardarbību un jau no mazotnes Vincentam bija aizliedzis lietot asus priekšmetus. Un tā tad nu bija problēma – jo Vincents tikai vēlējās apcirpt savu bārdu pieklājīgās kontūrās ne jau kādam uzbrukt. Viņš tikai vēlējās, lai kāds kaut ko redz no viņa sejas, bet tēvs nebija pierunājams. Viņš gan arī nesaprata, kas par lietu (kā jau tēviem bieži mēdz būt), jo viņš taču deva Vincentam monētas, lai tas dotos pie bārddziņa tāpat kā viņa gludi skūtais brālis, bet Vincents tā nevarēja, jo ... Bārddzinis bija viena Samuraja vecākā māsa!! Tieši tā Samuraja, kurš Vincentam jau sen sētā bija apsolījis nodemonstrēt Hara-kiri griezienu, no kura Vincents neieinteresēts atteicās. Un tāpēc Samurajs viņam pateica neaizmirstamo frāzi: „Tad kādu dienu! Tad kādu dienu! Tev būs darīšana ar manu māsu.” Un jau tad Vincents zināja, ka tā arī būs.

[turpinājums sekos. Ja nesaprotat kādu vārdu, tad šķiriet to pāri vai vienkārši iemācieties. Tikai neprasiet, Diessargi, to vecākiem; gan jau kādu dienu viss tāpat noskaidrosies]

nevar teikt, ka Vincents bija bailīgs, kau tpārāk drosmīgs arī neizskatījās. Viņš vienkārši gribēja dzīvot, jo viņam jau kopš bērnības likās, ka viņa dzīve ir jēgpilna. Tā ir tāda dzīve, kas ir pilna ar jēgu, kaut arī pasaule kopumā ir pilna ar visu ko, tikai ne to. Tā ir pilna ar nejēdzībām. Tā tas bija arī tolaik, kad Grūtzundertas pilsētiņa vēl tikai gaidīja Godo atnākšanu, tāpat kā to gaidīja pārējā pasaule. Godo atnākšana bija svarīga tāpēc, ka tas atklāja visas kārtis, kas bija jau gadu simtus gulējušas ar muguriņām uz augšu. Bet stiprinieks Godo – nu, teiksim, kaut kas apmēram starp Kinkongu un Aristoteli – apcēla tās kārtis kā tādas velēnas. Un kas atklājās? Atklājās, ka karaļiem ir sešinieku sejas, bet citās kārtīs vispār nav nekā. Un ka blefošana (tas ir tāds paņēmiens spēlē, kad jāmelo tā, lai citi neredz) ir bijusi augstākajā pakāpē visus šos gadus, jo nevienam! Nevienam pašam nebija drosmes pateikt – tu blefo! Nu, tāpec neviens tās kārtis arī necēla.
Bet te nav runa par Vincentu, jo viņš visu zināja par tām k;artīm jau kopš bērnības. Jo tas spogulis, ko tēvs viņam reiz atnesa no baznīcas, rādīja patiesību palaikam, jo tas bija ļoti patiess spogulis. Tāpēc arī Vincents caurām dienām tajā skatījās, jo tur viņš redzēja savu patieso seju. Tā izskatījās pēc krāsainas kartiņas – tādas, kā tagad daudz pārdod Monmartrā vai pat.. katrā otrā lētā krogā un vannas istabā. Bet toreiz, kad Vincents tās redzēja, viņš bija pirmais, jo neviens tādas vēl nebija redzējis. Un kad viņš tur tās bildītes tai spogulī skatījās, Samuraji par viņu pagalmā smējās, jo viņi neko tādu neredzēja. Un pat ja redzēja, tad viņiem tās nemaz nepatika, jo tās bija tādas kā zirga galvas, kuras vēlāk Vincents nēsāja kājās un zīmēja. Viņiem likās, ka tās nebija skaistas, bet Vincentam – ka viņa dzīve ir jēgpilna.

[turpinājums sekos]

[i'm loooosin my favorite friends]

bet tagad nedaudz par to, kā pieauga Frīda. Kā jau teicu, kopš viņai gadījās problēma ar kāju, viņa diezgan daudz sēdēja, ēda kūciņas un arī gulšņāja. Viņai patika laiskoties šūpuļtīklā, jo Meksika ir tāda vieta Zemes virsū, kur visu laiku ir pavasarīgs laiks – pūš viegls vējš no līča puses un pūš vējš no kalifornijas.
Tā nu kādu dienu, kad viņa bija kārtējo reizi ar žurnālu rokās atlaidusies šūpoļu tīklā, viņa pēkšņi kaut kas .. хрустнуло. Viņa ātri aizskrēja un pārbaudīja, ko tas nozīmē babel.altavista.com un tas nozīmēja kaut ko tādu kā nokraukšķēja, kā nodžinkstēja vai sabirza. Bet skaņa tam bija pavisam trausla un sajūta gaužām maiga – maigāka pat par vēju, kas pūta no Kalifornijas. Un viņa atgūlās vēlreiz šupoļu tīklā, lai skatītos, kas notiks tālāk.

[turpinājums sekos]

tā nu viņa atgūlās to vēl vienu reizi šupoļu tīklā, kas bija tīkla ar lielajām rūtīm – tik lielām, ka gandrīz varēja izkrist cauri. (Es aizmirsu pateikt, ka kopš tā brīža (vēl vairāk nekā iepriekš) Frīda sajuta, ka ir ļoti vientuļa.) viņa juta, ka saule spēcīgi silda, bet citādāk nekā parasti – ka tā it kā dedzina, bet reizē arī saldē. Un par salu viņa zināja tikai no saldējuma. Tāpēc viņai likās, ka šis brīdis ir ļoti īpašs. Viņa pēkšni sajutās ļoti, ļoti plāna – tik plāna, ka ja tai aiz muguras noliktu papīru, viņa būtu nofotogrāfēta. Un tad viņa pirmo reizi to pamēģināja – viņa iznesa no vecāku pieliekamā lielu baltu papīra rulli un paklāja zem šūpuļtīkla, pati apgūlās tīklā un gaidīja. Sākumā gar sauli slīdēja mākoņi un mākoņi vien, bet tad tas atkal notika – uzspīdēja spēcīgi saules stari kā zibšņi, apžilba acis un viņa bija nofotogrāfēta. Frīda to protams nevarēja zināt, jo tolaik fotogrāfija vēl bija tikai nesen kā izdomāta un viņas tēvam, kurš nēsāja sombrero, fotoaparāta nebija.
Frīda paskatījās uz papīra lapu zem šūpoļu tīkla un ieraudzīja, ka tur viņa ir – uz tās lapas 1:1 pilnā augumā. Apkārt bija liānas un lotosa ziedi, dažādi pintiķi un panteras. Un tajā brīdī Frīda saprata, ka ir ļoti skaista. Un vēl, ka viņa ir mūžīga. Ka to papīra lapu, kas pirms brīža vēl bija balta, ka tāda lapa – tā nekad nemirs.. tāpēc viņa to ātri saritināja un noslēpa.

[turpinājums sekos]

bet kopš šī brīža daudz kas mainījās Frīdas dzīvē. Patiesībā viss. Kopš viņa atklāja fotogrāfiju sevī.. viņa nezināja, kur to likt. Viņa zināja tikai, ka tas darbojas ar gaismu, baltu fonu un viņu pašu, bet daudz ko par to viņa līdz galam nesaprata, tikai nojauta. Bet tā kā papīrs Meksikā tolaik bija retums, viņa turpmāk izmantoja palagus. Taču vienreiz izlietots, otrreiz palags vairs lietojams nebija. Vismaz viņai tā likās. Un kopā sanāca šausmīgi daudz palagu. Kad mājās vairs palagu nebija, viņa sāka izgāja uz ielas. Un tur viņu uz saviem palagiem varēja nolikt, kurš gribēja. Labi, ka tas bija mazs ciematiņš, kur viņa dzīvoja, jo citādāk.. no Frīdas vispār nekas nebūtu palicis pāri.
Bet kopumā ņemot, palags vispār nebija tas, ko vajag, jo palagi.. tās bija skices. Tas ir kā tad, kad pirms gleznot gleznu no sākuma uzzīmē kontūras ar zīmuli (vai līdzīgi kā krāsojamā grāmatā vai tādā pavisam jocīgā grāmatā kurā ir tikai numurēti punkti, kas vēlāk jāsavelk ar vienu līniju). Vienvārdsakot, uz palaga palika tikai nospiedumi, tikai ieloces un saburzītas krokas, kas liecināja par Frīdas klātbūtni. Lieli mākslinieki protams zina, ko tālāk iesākt ar skici, bet Frīda tolaik vēl bija diezgan jauna meitene un nezināja neko par lieliem māksliniekiem. Vispār par mākslu viņai nebija nekādas nojausmas. Jo neviens jau patiesībā daudz par to nezina. Tā ir tāda kā slepena organizācija, kura it kā ir(a), bet dažreiz liekas, ka nemaz nav.

[turpinājums sekos]

maita, es zinu, ka tu šito lasi. tagad pamazām kļūs interesantāk.

tā nu Frīda kā jūtīga, reta foto filmiņa – kādreiz filmiņas mēdza būt retas, jo vēl nebija ciparu tehnoloģijas – ceļoja no rokas rokā. Rokas tolaik ne tikai Meksikā, bet visur pasaulē mēdza būt nemazgātas un taukainas, jo dezinficējošās salvetes uz ielām nedalīja, jo tolaik vispār nebija tik izplatītas reklāmas kampaņas. Kādu rītu, kad Frīdai bija teju 18 gadi un viņa bija tikko izkāpusi no sveša palaga, vēl saburzīta un smaidīga (smaids parasti frīdai nogāja tikai vakarā, kad norietēja saule, jo saule, t.i., gaisma bija fotogrāfijas pamatā, tā devās pa tukšu ielu pretī savam liktenim. Viņa gan nezināja, kā liktenim jāizskatās, tāpēc arī viss tā sanāca – no sānu ieliņas, kurā atradās boredeļi un loteriju stendi, iznāca pretī Lielais Arhitekts.
Frīda tobrīd ar smaidu līdz ausīm gāja pret sauli, bet Lielais Arhitekts pa sauli, un, kā jau mēs visi saprotam, viņš ieraudzīja to, ko līdz šim zināja tikai Frīda un kas bija viņas lielais noslēpums – Frīdai aiz muguras uz katoļu baznīcas baltajiem mūriem izauga puķes, mazi mērkaķīši un papagaiļu sekstes – tas bija patiešām vienreizējs skats. Lielais Arhitekts to piefiksēja un neaizmirsa līdz pat vakaram.
Vakarā viņš to notvēra lūkojošos lampionu virtenēs, kas bija izkārtas pie brūža „Happy Phant” un piedāvāja Frīdai savu sombrero..

[turpinājums par Frīdu sekos rīt]

first quote is the deepest..

izraadaas skaipaa ir daudz nevidimku.

bet ja nopietni.. man atkal bija bail. šorīt nespēju iziet laukā no mājas, jo man kāds visu rīta cēlienu zvanīja durvīs. un es durvis nekad neveru vaļā, ja kāds pei tām zvana, jo var gadīties, ka meklē mani, nevis kļūdījies. novilku līdz pēdējam brīdim un tad izkāpu pa logu. pati sev atgādināju misteru bīnu, bet tomēr paskatījos ap stūri, kas tur zvana. izrādījās, nenormāli jauks onkulis maikā ar zāģi, kas gribēja apstrādāt koku pie manām ārdurvīm.

bet ja patiesībā.. tad tas arī bija vienīgais patīkamais notikums pa dienu.. ka kāds vismaz mēģināja.

patiesībā visi 5 Samuraji nemaz nebija tik ļauni, kā es te viņus mālēju. Visi pieci bija pilnīgi normāli bērni (kauslīgi, skaudīgi un atriebīgi), kā jau bērni mēdz būt, ja tos ņem pa pieci, nevis pa vienam, kā es paņēmu Frīdu un Vincentu. viņiem katram bija savs vārdiņš un savs grūtumiņš uz sirsniņas, bet viņi to nemēdza izrādīt, jo viņi bija Samuraji, viņi bija draugi un viņiem bija viss. trīs no Samurajiem - Goga, Godo (cits Godo) un Gogēns (tas pats Gogēns) - bija brāļi. viņi visi bija dzimuši reizē un izskatījās vienādi. tāpēc arī nevienma nekad neienāca prātā painteresēties, vai viņiem ir kaut kas atšķirīgs. un īstenībā bija gan atšķirība - vienam no viņiem bija vājš raksturs un laba sirds. turklāt viņš bija francūzis.
viens no Samurajiem vispār bija meitene un viņu sauca par Sist, jo nagliski tā sākas vārds "māsa", vēlāk viņa iesauku nomainīja uz Nurse, kas arī angliski ir māsa.



[turpinājums sekos]