nu, koroče mana kauna golgāta sākās jau ar to, ka es visu pasākumu nokavēju par 15 min, kas bija katastrofāli, jo es nesu kopējā bukleta layoutu savā USB. mani saķēra asistents un burtiski izrāva to no rokām un aizskrēja printēt. kad viņš pārradās ar izdales materiāliem, telpā iestājās mulss klusums. jo paredzētā vieglā sakuras zara dekora vietā, no galvenās lapas pretim raudzījās melns, ļauns tīģeris, spļaudams no rīkles teikumu: "manas mīļākās lietas".
un tad nu pienāca arī mana kārta likt savu galvu kameras priekšā. savu valodas limitēto, ačgārnīgo sakāmo, paldiesdievam biju nedaudz paspējusi galvā apcirpt un atbrīvot no stāstiem par Baroka mūzikas sakaistumu. izlīdzējos ar vārdiem - džezs un elektronika. daudz draugu un jautras ballītes. bet tik un tā. man neviens negribēja uzdot jautājumus. skolotāja paprasīja, cik pie mums maksā koncertu biļetes. un es izmantojot niecīgo vārdu krājumu, izspiedu - nezinu, par mani parasti kāds samaksā.

koroče, viss izklausās stulbi, kad nevar paslēpties vārdu puķēs.