nu, lab, rakstīšu to, kas man jau te pāris dienas atpakaļ spiedās laukā. un to, kas vislaik žņaudz - man IR nenormāli kauns. bet es viss, ko varu darīt ir tikai sadzīvot ar to kaunu, jo tikt es no viņa vaļā nespēju, pat tad, kad definēju.
iemesli manam kaunam ir 100 un 1 - mudž kopā, kā kad kāds saķēris visus parazītus un baciļus uzreiz. tur vairs nav pat iespējams uzskaitīt no viena gala. piem, tikko man atkal bija kauns par to, ka es ēdu. tāds suņa kauns - jo es atkal ēdu no kaimiņa pannas. jo tur ir tik garšīgs un vakar viņš man piedāvāja un es atteicos, bet tagad ēdu. bet ar vainas sajūtu.
un es visulaiku mēģinu kaut ko labot ar savu pliekano "piedod.. atvaino..", bet, sasodīts.. es zinu, ka tā būs atkal. būs tā, kā pagājušo piektdien. kad es izspēlēju teātri. izgāju teikt priekšā runu un nepaklanījos. kaut arī zinu, cik dziļi un cik pieklājīgi man būtu jāklanās. vienkārši uzklausot iepriekšējos spīkerus, manī notika tāda.. katarse.. nē, tu ko! trauma! ka vispār brīnums, ka es izgāju priekšā. jo es biju pilnībā iemīt dubļos. mana vārgā identitāte izmalta, izgriezta samazgās. goda vārds.