tu par I un A pasākumu? es tikai tad piesieties gribētu tavam uztraukumam, ka tu varētu "uzkrist uz nerva" aiz tā iemesla, ka bērns. man piemēram likās nenormāli forši, ka ir tāds apkārt tipinošs lielacis, kas uzreiz visai tai apmeklētāju ainavai piešķir daudz vairāk krāsu, prieka un dzīvības, nevis tikai kaut kādi dzeroši un pīpējoši pieaugušie, un jau šī iemesla dēļ vien patiešām bija žēl, ka jums jāiet. es arī īsi pēc tam, kad biju atnākusi un vēl ļoti lēni iejutos visā sabiedrībā un sarunās, vienā brīdī skatījos kā tu smuka dejo ar Eiženu blakusistabā un domāju, bāc, kāds risinājums ballītēs nekad nejusties vientuļam - jāņem līdzi bērns, kurš vienmēr gribēs ar tevi tusēt! un drusku pieskatīt viņu, tas man patiešām likās - yess, prieks un kaut kas līdzīgs pagodinājumam, nevis apgrūtinājumam, bija žēl, ka viņš pats uzreiz atkal metās tevi meklēt