nu nē, tas ir tikai mazliet apgrūtinoši.
nav jau arī tā, ka visur viss ir slikti. es piemēram vakar biju cilvēcīgā tusiņā, kas man iespējams to slūžu arī mazliet palaida vaļā un bija par īsu. varbūt ari kādam es uzkritu uz nerva un likos mazliet jokaina, jo biški pa daudz sēdēju bērnam uz astes un nevarēju pie galda sēdēt, bet es varēju klausīties klačas un tenkas, kas mani interesē, šērot līdzīgas intereses un gūt kaut kādas emocijas.
bet es negribu just nekādu bremzi, ņemot ari viņu līdzi, piemēram, uz bāru un būt tāda vienīgā. taču loģiski būtu, ja neviens, kam ir mazs bērns nerautu sev laukā sirdi un neplēstu pušu dibenu, lai atrastu kādu pieskatītāju, lai apmeklētu pasākumus, kas viņam ir sabiedriski un profesionāli svarīgi. un ja visa tā mazo bērnu masa neslēptos ar savu patieso ratu, mantu un vajadzību daudzumu, iespējams, ari telpas un publika pamazām adaptētos.

es izstaigāju Vācijā visu dOCUMANTA festivālu, tostarp skatoties visādas doķenes un muzikālus priekšnesumus, praktiski nejūtot diskomfortu. protams, ka izgāju no telpas, ja Eižens kļuva trokšņaināks filmas vidū, bet es nejutu, ka tas kādam kristu acīs, jo tādu kā mēs ar Eiže bija daudz. bet nesen Arsenālā man šķita, ka mūs vnk izdzīs no izstādes dēļ visas tās akustikas un stresa.