Ingmārs ar Eiženu mani pacietīgi sagaidīja - man nav viegli iziet bez Eižena, jo viņš vakaros bieži prasa pēc pupa un ir činkstīgs. tāpēc es labāk ņemu viņu visur līdzi, bet nu izrādē, mazajā zālē viņš tomēr būtu traucējis.
bet bez viņa es jūtos tik .. tukšām rokām. un esmu kļuvusi šausmīgi sociopātiska, nezinu, kur likties. turklāt vēl satikt koridorā cilvēkus, kuriem esmu apsolījusi un neesmu izdarījusi. vairākus! ja uz izstādi vēl var aiziet nākamā rītā, tad izrādē nekā nevar izbēgt no pārējās publikas. sēdēju kā nosodīta tukšā rindā pašā priekšā, un pilnīgai laimei otrā cēliena sākumā aiz muguras sēdošā Ingmāra tante pateica, ka viņa nevar noskatīties, ka man uz melnās jakas muguras ir kaut kas balts - droši vien vēmeklītis - un mēģināja to nokasīt.

mājās uzcepām zivju pirkstiņus. puisītis bija sailgojies, daudz pļāpāja. aizmidzināju 12os, tikko pabaroju otrreiz. Ingmāriņš arī jau guļ.