sakarā ar paaugstinātu ķermeņa temperatūru, es pēdējās dienas lēni slīdu kā laiva pa miglu. truli nosēdēju kaut kādā ēdnīcas paviljonā vakar pusdienu ar nejaušu grāmatiņu, tad parubījos vilcienā un kaut cik savācu sevi stacijas tualetē, lai pāris stundas izskatītos vismaz dzīva, ja ne moža. bija jāparādās vienā pasākumā - iepretī Tokijas stacijas Dienvidu izejai tika atvērts fancy bāru un restorānu stāvs. un bija nepieklājīgi atteikt ielūgumu. tā nu es klīdu pa tiem samtā iztapsētiem topošajiem netiklību perēkļiem, katrā izdzēru pa mājas kokteilim, un tad mani vajadzēja pabalstīt. labi ka biju sarunājusi kaut kādu pavadoni, kas noveda lejā uz patiltes ūķi paēst zupu un pēc tam nolika gulēt. aspirīni, fervexi, terrafluji - neviens pulveris neatdzesē. pagaidām.
nodegu visu nakti palagā, no rīta attapos vienā solā ar taukainu, taukainu ķīnieti. man gribējās viņu dezinficēt ar spirta salvetēm . angliski ne bumbum, un japaaniski ne tik. es saku - kamakuraa biji? vina man - kandži, kandži. saku - nu tur, kur lielais Buddha - Dai Butsu. vina tik savu - kandži, kandži! pie jūras, pie ocean biji? tas pats - kandži, kandži. uzrakstīju viņai kandži. a, viņa man atbild - watašiwa čūgokunorjori daisuki (man patīk ķīniešu ēdieni). sapratu, ka viņa patiešām tikai par rijamo vien interesējas. a, man tik ļoti viss šķebināja, ka likās viņa ož (vai patiešām arī oda) pēc veca priekšauta.