nokavējām muzikālo nodarbību, jo pēdējā brīdī izrādījās, ka ritenim tukša riepa, turklāt Eižens pamodās pirmo reizi tāda kā histērijā, trīcošām rociņām un raudošs par visu. steidzāmies turp ar trolejbusu, bet aizmirsu mājā telefonu un tā arī neatradu jauno nodarbības vietu. labi, ka tas bija netālu no Reiņa mājas, un mēs no turienes vismaz sazvanījām audzinātāju un atvainojāmies. atpakaļ gājām kājām, Eižens joprojām bija diezgan cimperlīgs, tāpēc iedevu viņam spēlēties ar savu maku, bet viņš no tās izvilka 10 ls no pēdējiem 15, kas bija jāmaksā muzikālajai audzinātājai. es tos ieliku vestes kabatā, bet nu to tur vairs nav - visdrīzāk palika 14. autobusā, kur nobraucām pēdējās pieturas līdz mājām.