Šodien pieturā atkal bija Ziedīts - mazais Ziedonīts ar māsu. Ļoti mīļi bērni, tādi smalciņi, tāpēc izskatās droši vien jaunāki, es teiktu, 4 un 9 gadi, bet acis kā pieaugušiem - skatās cauri un labvēlīgi smaida. Ziedonīts visu laiku runā muļķības, bet māsa par viņu smejas saujā un skatās tālumā. Kaimiņi viņus sauc par pasistajiem, jo vecāki laikam satikušies traķenē un sataisījuši veselu baru bērnu, bet man atkal liekas, ka es sen neesmu tik gudras acis redzējusi.

Un es viņiem blakus - tik labi paēdusi, nokārusies raibām somām, bērns sapopēts pēc pēdējās modes, rotaļlietas visās kabatās kā tādai pārpilnības tūtai gadatirgū, pat saulessardziņš pie ratiem un jauna, vēl neizsaiņota piramīda ratu apakšā. Vienkārši līdz smieklīgumam. Man palika kauns. Bet man tik ļoti gribas viņam dot, ko vien spēju, un reāli ir bail no tā, cik ļoti es neprotu ar viņu apieties.