Es sadiršu lietas ar pārcenšanos. Tik cītīgi organizēju nokļūšanu laukos, ka beigās neviens negrib braukt. Bet nu nevar tā piecelties un startēt - kaut kāda tur grjobanaja puķe jāved pārstādīt un jāizdomā, kā riteni dabūt bagāžā, un kaste ar grāmatām, un jānopērk vaskadrāna, 10 selerijas stādi, odu līdzekļi un vectēvam bārdas putas. Nodevu miķelīti mammai un jūtos kā nodevēja. Man jau viņa pietrūkst. Bet braukt ar bērnu tās 4h jau ir liela ņemšanās un šauri sēdeklī - ja vēl kaķis apčurājas, tad vnk širmis var aiziet, turklāt laukos ir dumš suns. Pašai vairs nav skaidrs - ko tur braukt vispār. Gribas uzvilkt ķiveri, ietupināt bērnu krēsliņā un aizmīties bez mērķa.

Ps Neaizmirsti iemest ūdens rēķinu!!

Ps kaifīgi ir tikai neplānoti ceļojumi. Šobrīd neplānoti ir tikai tas, ka bērns guļ ieritināts mums blakus uz grīdas