ar pirmo bērnu braucu uz mākslas akadēmijas praksēm (biju vientuļā māte, tagad tāds jēdziens jau izzudis, bet fakts, ka man nebija nekāda atbalsta). dzērām neprātīgi, bērnus kaut kur sametām čupā gulēt (es nebiju vienīgā), nakts vidū modinājām, lai parādītu mazu ežulēnu, kas atrasts ceļmalā. telpas, kur bērni gulēja, bija piesmēkķētas (vēl nebija pasīvās smēķēšanas teorijas), mūzika skaļa cauru nakti. mūsu laikos bērnus uztvēra daudz vienkāršāk - bez tik lielas atbildības sajūtas. bet, man liekas, bērni no tā arī kaut ko ieguva. īstas dzīves pieredze, nevis sterili apstākļi.