nu jā, gribēju jau jautāt, vai tiešām bērni un vecāki tik ļoti paņem (protams, mazs bērns līdz kādiem 8-9 gadiem un vecs, kopjams cilvēks arī), vai tomēr tas vairāk ir pašapmāns, mierinājums un aizbildinājums sev.

par tādu gara, ne sadzīvisko brīvību - piekrītu, ka līdz ar bērniem atnāk bailes (pat tādas triviālas kā lidot ar lidmašīnu), jo tu esi atbildīgs arī par viņu, tev ir jāizglābj arī viņš, ne tikai sevi, un tas sasien, tur īsākā vai garākā saitē, brīžiem tas it kā kļūst nemanāms, bet tad atkal skaudri par sevi atgādina.
bet par vecākiem kāds teica, ka bērnība beidzas tikai vecākiem nomirstot. es nezinu, kā ir Tev, Tavos gados un situācijā ar mammu, bet par sevi droši - ar saviem 33 gadiem, 2 bērniem un patstāvīgu mammu, drošas aizmugures sajūta ir nenormāli spēcīga un atbildība šajā virzienā (arī pret sevi, savu dzīvi), savukārt, diametrāli pretēja, kā bērnu gadījumā.