šī bija brīnišķīga diena - pat prātā nenāca strādāt un es pilnvērtīgi dzīvojos ar bērnu. bijām laukā, nopirkām ūdens smeļamos sietus, policijas auto un klučus, un atlikušo vakara daļu vārtījāmies pa grīdu un laistījām ūdeni ar jaunajiem sietiem. un es sajutos tik stulbi par visām tām dienām, kad man ir stress un miega bads un es nevaru būt ar viņu visu laiku. izrādās, viņam virs putriņas vienkārši vajag iedot padzerties starp kumosiem, un tāpēc viņš īd un raud ēšanas laikā, ka viņam sprūst kaklā. viņš no kūniņas ir izkūņojies par cilvēciņu un viņu vairs nevar vienkārši nolikt kaktiņā un sēdēt pie kompja. un, fak, es arī negribu sēdēt tur. es gribu pati iet ar viņu ārā saulītē. es griezīšu nost to strādāšanu līdz minimumam, nopietni.

(kad es viņu vizinu uz vēdera, tas iekņudās it kā atpazīdams savu vecu dravinieku)