ir tik silts vējš un viena vienīga lieta, ko es mīlu: pilsētas dzīvojamie rajoni pēcpusdienā, kad jau pamazām metās krēsla un bez steigas klusiņām kāds nāk mājās vai jau ir - augstās dzaudzstāvu, 4 un vairāk-šķautņu būvēs, no kurām dažās kā granīta, kā granāta, kā perlamutra spīd. un kāpnes izvirzītas uz āru, rāmi mašīnu pārkingi un miers. "laime laikam ir pārnākt mājās ar saviem 2 bērneļiem pie katras rokas, kad vējš plivina bikses un matus un smaržas kā šalli visriņķī, un kad vīrs piebrauc ne pārāk saguris - sauleszaķi atstaro mašīnas spogulī, tad uzkāpt augšā uz penthausu pa kāpnēm ar kivi un jogurtiem, atvērt visas lodžijas un balkonus, lai iepūš un iespīd lielpilsētas vakars tieši pie kājām un viss nostājas pa vietām savā pilsētas pilnbriedā. pilnienā.." - es tā nodomāju. "man liekas manā vietā šādu dzīvi ir saņēmis kāds cits, " - piebilstu pati sev.

ir cilvēki, kas pieskarās tikai vienā punktā.. tādus pietiek apskaut un pateikt "attā", un lai brauc pa pieskari tālāk katrs uz savu pusi.

tik silts vējš, ka varētu nomirt tepatās. tāpat šovakar vakarā.