pēc vairākkārtēja lasītāju lūguma, pastāstīšu vēl par savu sadzīvi. (lūgums gan bija par japānu, bet nu.. ne es ģeogrāfs, ne etnologs, lai sniegtu objektīvu aprakstu. tad nu par jaunāko:

ik rītu ierodoties lekciju telpās kāds no mums kopā ar tehnisko asistentu palīdz sagrozīt kameru un ierubī ekrānu un plazmu un palīdz saslēgt to kopā ar pasniedzēja kompi. mācības notiek vismaz 2 pilsētas malās vienlaicīgi. vienai grupai ir dzīvais pasniedzējs, otrai - filmētais. plazmas ekrāns ir sadalīts 2 mazākos, kur vienā varam redzēt savus kolēģus otrpus ekrāna (un viņi mūs protams arī), otrā - skolotājs. viņš pārskaita arī tos, kas atnākuši otrpus ekrāna un pie vajadzības sabar tos, kas čukstās vai kavē. bet parasti neviens nečukstās un nekavē. runā tikai tas, kurš mikrofonā, t.i., skolotājs vai arī jautātājs. visbiežāk cilvēku nav daudz - kādi 3 vienā, kādi 5 otrā ekrāna pusē. plus vēl skolotājs, viņa personīgais asistents un tehniskais asistents.
lekcijas ir uzskates līdzekļiem bagātas. aiz skoltāja muguras ir lielais ekrāns, kur tiek vizualizēts tas, ko stāsta, kā arī rādīti filmu fragmenti. lekcija vienmēr precīzi iekļaujas laikā, jo asistenti rūpējas par veiksmīgu tās tehnisko norisi. ātri ar pulti noslēdzot gaismas, pieslēdzot ekrāna attēlu plazmai, lai arī tie bez dzīvā skolotāja nejūtas abižoti. visas lekcijas pēctam ir lasāmas internetā. tur tiek kārtoti arī mājas darbi. citreiz klasesdarbi - valodu stundās mācāmies drukāt tekstus. ieseivotie paragrāfi tiek uzreiz ar sarkanu izlaboti un atsūtīti mums atpakaļ.
sestdienās ir atvērtās lekcijas, kur nāk visi, kam nav slinkums skatīties ķinīti. aizmugurējās rindās knakstās, sūta zīmītes, mesidžojās un tā.