tu tak zini, ka esi labā māte, un neviens jau nedzivo pēc grāmatas. taču, es ticu, ka tev arī kādreiz ir bijis grūti tikai tāpēc, ka mēs pašas un līdzcilvēki ir aizmirsuši dažas elementāras patiesības par to, ka, piemēram, gaidošai mātei ir vajadzīgs miers vai atbalsts, nevis tāpēc, ka viņa ir 'tāda nervoza', bet tāpēc, ka viņā mežonīgā ātrumā aug bērns, aug arī viņa prāts un nervu sistēma un tā saņem tos pašus stresa u.c. hormonu viļņus, un mātes satraukšana ir līdzvērtīga bērna raudināšanai.

man pašai jau viss ir diezgan gludi, bet es domāju tieši par emancipēto standartu - audzināt vienai; tas nekad nav cilvēku sugai bijis tā iekārtots, un ja nav vīra, tas ir apkārtējo pienākums - palīdzēt mātei veltīt laiku bērnam, lai viņa organisms un nervu šunas attīstītos pilnvērtīgi.