es paliku bēdīga, kad masiere šodien devās prom, jo šī bija desmitā - pēdējā reize. viņa bija tik jauka, sauca Eiženu par mazo zelta puisīti, par brīnumiņu un par saulīti. un viņš viņu vienkārši dievināja - smaidīja un spiedza no sajūsmas. es jau pieradu, ka katru dienu viņa atnāk ap pusdienlaiku un bērns pēctam ir tik priecīgs un paklausīgs, ka pilnīgi būtu gatava maksāt tai tantei, lai viņa katru dienu uz brīdi atnāk pie viņa - kā tāda profesionālā vecmāmiņa.
man liekas, ka arī viņai bija žēl škirties no sava zelta gabaliņa. tas "uz redzēšanos!" koridorī bija mulsinošs un asarains.