es nupat tikai piecēlos, nezinu, kā mēs pieskatījām bērnu kopš sešiem, es knapi atceros, ka esmu viņu barojusi ik pa stundām un tad laikam viņš tika midzināts šūpolēs un arī gulēja, jo man šausmīgi nāca miegs. galva smaga kā paģiraina - varbūt no siltās dūnu segas, bet varbūt tiešām no tās karstvīna glāzes, ko es nodzēru aukstu no pudeles, jo man vienkārši slāpa. kāds silts novembris.
nu tāds miegs, ka pamosties ir kā izrausties no kapa. bet esmu augšā - sataisījusi kafiju un uzsmērējusi 2 šķebinošas šokolādes maizes. varētu sašķebināties kā pirms kādiem 15 gadiem, kad mēs ar māsīcu (to pašu, kuras šinšila vakar nosprāga kastrācijas laikā) vārījām šokolādi pašas no kakao, cukura un sviesta laikam, lielus katlus, vienu pēc otra un tie oda mazliet piedeguši, un mēs rijām ar baltmaizi iekšā tos karstos šokolādes kvantumus vairākas dienas no vietas. pēctam man nāca vēmiens kaut vai ejot gar "laimu".