tieši trīrs taču bija slavens ar savām metodēm, kad aktieri pa īstam tika novesti līdz ekstrēmam, ne tikai lomā to tēloja un tādā ziņā es gaidīju atkal kaut ko līdzīgu pusdokumentālu, tipa danstas morālo izvarošanu, bet nekā, nesagaidīju patiesības mirkli. man laikam vienkārši individuāli patīk tas starpžanrs starp dok. un mākslas kino. kaut vai kā im still here, kura it kā doķene, bet tajā pašā laikā it kā režisēta. ar dzeju jau tas pats, es principā neciešu dzeju lielākā daļā gadījumu, vismaz tādu tēlainu nepiezemētu dzeju. es uzskatu, ka nosaukt telefonu par melnu putnu drīkst tikai tad, ja esi nonācis tādā pusmurgu stāvoklī, kurā tiešām telefona vietā redzi to melno putnu. ja tā ir tikai tēlaina izteikšanās, tas ir sūds.