dejotājā viņš vismaz realizēja to savu sadismu pret aktrisi, bjorka bija novesta līdz klīnikai un šī klīnika arī izpaudās konkrētā izdomājuma ietvarā un tur bija īstuma nervs, varēja skatīties uz patiesību, kas nāca no tās bjorkas paralēli sižetam un bildei, bet melanholijā dansta bija it kā adekvāti depresīva un tomēr nē, reāli no viņas tas smagums nenāca. uz īstu patiesību ir grūti skatīties, bet melanholija aizgāja kā pa sviestu.

un tas simbolisms, pē. skaidrs taču, ka nekāda planēta reaļņikā virsū nenāk, ka tā ir līdzība par iekšējo procesu. wtf filmēt kaut kādus simbolus un slīdzināt ārējo ar iekšējo, dzīvu ar nedzīvu? simboli taču vairāk piedien kaut kādai vidusskolnieču dzejai un ivetai ratinīkai. uzfilmē tad naturālu depresiju ar visām individuālajām klīniskajām izpausmēm un tas izteiks vairāk par mākslinieciskām planētu sadursmēm.