mani personīgi lietas uz kurām kaut kā īpaši jāskatās liekas tupas. kāds papjē mašē, kur papjē mašē. normaļiem cilvēkiem nav nekāda papjēmašē. papjē mašē ir tikai kaut kādām kultūras akadēmijas studentītēm. ir tikai tas kas ir un ārpus esošā nekā cita nav, tikai ilūzijas. un ilūzijas ir stulbums. it kā pieņemt kaut kādu nosacītību būtu kaut kas gudrs. manuprāt tie īpašie noteikumi ir ka protēzes, uz kuram esošais nespēdams pats turēties kājās, balstās kā uz kruķiem. jo ne jau filmas tēma mani besī, bet gan vizuālie izteiksmes līdzekļi un dažādu miljonsreiz apgūtu apžļambātu poētisku simbolu lietošana.