jau tie palēlinātie kadri sākumā ar pelniem kas gleznā krīt no debesīm, sabrūkošs zirgs, tā zemē ielipusī līgava, puisēns, kas drāž koka zaru un lūr kamerā ar mūžības pilnu skatienu - tas uzfilmēts ar tādu faking tarkovskisku poētismu, it kā būtu kaut kas mega daudznozīmīgs.. nav tur nekādas daudznozīmības, prosta glezna, prosta zirgs, prosta vecene baltā kleitā. es vienkaŗši atsakos just šādos spēles noteikumos un nosacītībā. nez. māksla vai izkārtne, bet tāda veida poētika man reāli nepatīk.