bet nu, lai jau viņi smejās par mani, tie aziāti, lai. un lai tur pēc stundām, spiežot pārrakstīt datortekstus ar roku. pāris stundiņas pagulēju pie viena beduīna uz grīdas un atkal dzinos uz skolu pārbāztā vilcienā, tad atpakaļ, tad turp. izpildīju visus mājasdarbus, pēdējo pabeidzu vagonā pret svešu muguru. lasīšanā ir jāstāv blakus ar lineālu, gramatikā ar sarkano tinti. lasīt balsī joprojām atsakos, bet visus bloknotus esmu nodrukājusi burtiem vien. pirms vairākiem gadiem, kad vispār vēl nebija domas par laišanos no Eiropas, es sēdēju vienā solā ar ķīnieti un mācījos ķīniešu rupeklības. visas klažu malas bija norakstītas. tāpat arī tagad.

ir karsts.

kaut arī valodas studentu acīs esmu bezcerīgs gadījums (cik viegli būt ķīnietim), atskārtu, ka līdz ko ir runa par man svarīgām tēmām, es visu saprotu. pat ne vārdiem, bet sentencēm. tobiš, kad ir lekcijas par kinētiku un ekrāniem. un varu pat iejaukties. un tad nez kāpēc neviens vairs nesmejās. esmu iemācījosies nolikt uz mutes pa japāniski.

vakar aizgāju pie viena profesora pēc grāmatas. tradicionālie japāņi acīs neskatās. parasti skatās garām. viņš visas sarunas gaitā skatījās uz mana krekliņa layeriem savā acu augstumā, līdz biju spiesta pievērt jaku. bet beigās tomēr grāmatu dabūju. vienīgo eksemplāru.

aci nevienam laukā par to neraušu. kādu dienu atbraukšu atpakaļ. ir šis tas runājams ar vienu Bilu.