bet vecmāmiņas ir labas, jo dzīvi jau nodzīvojušas. es viņām ticu. bet neticu pasaulei, kura mēģina pierādīt pretējo.
varbūt man mainīt kļičku uz dzīves impotents..
kaut arī, neskatoties uz dažiem sāpīgiem brīžiem, man liekas, ka esmu dzīvesprieka/spēka/dziņas pilna. varbūt mani audzinājuši parāk labi cilvēki.. un tāpēc es ticu, ka cilvēkam jāpiedod tāpēc, ka tas taču cilvēks.. bet nu sāku domāt, vai tas nav pretrunā kristietības dogmai.. ņe figa nevaru atcerēties.. galvā tukšs kā izslaucīts..