un ja dvēselei būtu kāda teikšana, i mean, ja šoferis varētu atļauties ko vairāk par vienu pīkstienu, vai tad viņš ļautu dzelzs puņķim sašķaidīt human beingu? vadītājs vispār tur tikai kā tāds amulets piesprausts, tā pat kā visa tā māžošanās ar sarkanajiem karodziņiem. ta jau labāk tie, kas bez šofera dragā nost malto gaļu vienā gabalā.
domāju, ka mana sirdsapziņa gan arī dažkārt sataisa lielas acis aiz manu acu lukturiem, redzot, kur nesos. kaut ko iepīkstās, bet ādas maiss jau dzīvo savu dzīvi. tāpat arī dzīvo vilciens savā nodabā.