visgrūtāk izdarāmais šķiet "gaidīt sāpes", jo viss, ko es protu ir gaidīt, lai tās pāriet un no tām atbrīvoties, bet tagad man tās ir jāgrib. un es to nevaru izdarīt. viss, ko es zinu par gaidāmo, ir tas, ka tas būs tik sāpīgi, ka nepaliks nepamanīts. un es nenormāli gaidu, skatos tālumā, kad saredzēšu kaut mazāko sāpju punktiņu, murminu "sāpes, sāpes, lūdzu, lūdzu, nāciet!", bet nekādu sāpju nav.
un šis IR grūtākais, kas man jebkad ir bijis jādara: turpināt dzīvot dienu no dienas, kad ir tik daudz domu un gaidu, bet mēģināt izlikties, ka negaidu, negaidīt, kad neko citu nedaru kā gaidu, mānīt tās sāpes šurp ar šķietamu vienaldzību,kas ir pavisam caurspīdīga. kad vispār nekādā veidā nav vienalga un nevar būt vienalga. ir tik daudz domu un tās nevar apturēt. es mēģinu kaut kur iet vai darboties, bet fiziskās kustības ir tik smagas un samuļļātas, ka nekāds īsts darbs nesanāk, nejau uz visu dienu. tik un tā attopos gultā, bez miega un galvu, kas neprātīgi domā.