es pārtraucu pusvārdā domu par to, kā "images have come to possess their present power over us", lai veltītu pusstundu Miķelim, kurš bija jau kļuvis nepacietīgs, bakstīja ar mitro purniņu pie elkoņa, murkšķēja un rādīja ar kāju, ka ir laiks dzenāt pelīti. tagad sēžu un mētāju džinkstošo peli uz istabas otru galu un viņš to priecīgi nes atpakaļ un liek man pie kājām.
ja es viņu mīlēšu vairāk, vai viņš izaugs veselīgāks un laimīgāks?

(par to, ka visu nakti neviena nebija mājās, tagad viņš nebeidz ēst un rādīt cirku jau stundām; izklaidē - it kā es būtu atnākusi pie viņa ciemos. uzrāpjas uz skapja, nogāž grāmatu, atvelk kartupeļu maisu no virtuves. es nezinu, cik laimīgs ir viņš, būdams par manu kaķi, bet es no viņa esmu laimīga, kaut vai tikai par domu vien, ka viņš te tāpat skraida no viena gala uz otru kā aptracis gariņš arī tad, kad neviena nav mājās. bet nu jā, es jau vispār.. par visu šobrīd esmu ļoti laimīga)