uz Zemes ir palicis sasodīti auksts
laikam būs jānopērk gulta. uz zemes palicis sasodīti auksts - pūš no skapja, deguns nosalis. un sildītāju vajag. ar kondicionieri grūti sadzīvot - acis iekaist no sausā gaisa, lūpas sprēgā. tas nelabi rūc un tikai kuļ tās gaisa masas manā istabā. tāpat - te silts, te auksts. un tu kā muļķis guli - vienā rokā kondicioniera pults, otrā modinātājs. kāds tur miegs? pēc tam aizmiedz vilcienā. noguli visu, arī tiltu. visskaistāko skatu visa brauciena laikā.
kopš man uznākusi apātija, braukt vilcienā ir vienīgais prieks - negribas ne kāpt laukā, ne iet mājās. tikai braukt un skatīties logu kvadrātiņos, antenu mudžekļos, kas mijās ar koši zaļām pakalnēm. kvadrāti, taisnstūri, daba, daba. kvadrāti, taisnstūri, daba. ļoti piesātināta saules gaisma. mirdz sliedes un nebeidzās. un cilvēkus neredz, viss noslēgts, iesprostots. it kā viņi to visu būtu sacēluši un atstājuši dabai kā asstūrainu modernu brošu. un vagonā ir silti un labi. atspiežu pieri pret stangu un guļu vaļā acīm. liekas, ka vairs neredzu tuvumā. skatiens vienmēr aizplūst kaut kur tālu, tālu prom.
ko viņas no manis gribēja? kā izrunā "chrysanthemum"? kri-zan tee-mam. a, var teikt tikai "mam"? nē. nē, pie mums tās neēd. vismaz tās lielās pļockas noteikti nē. tās ir sīvas, rūgtas. bet uz kapiem, jā, nes gan. pie mums novembrī veļi nāk, nevis augustā. tagad jā. nu, var viņiem nolikt arī kādu kūku. nē, viņi nelido atpakaļ baklažānu laiviņās. pie mums neaug bakalžāni. kādu kūku es noliktu velim? hmm.. ļaujiet padomāt. katram savu. vecmāmiņai ābolmaizīti. viņai tās visvairāk garšoja. otrai noteikti kādu eklēri. (onkulim space cake.. - nodomāju pie sevis). brālēnam.. es nezinu, kas garšoja brālēnam. varbūt saldējums.
tās divas ir dziednieces. viņas ārstē trešo. ārstē ar smaržu un masāžām. vai tu nevēlies ārstēt savu galvu ar dabas dziedniecību? (nē, es nevēlos ārstēt savu galvu.) masāžu gan varētu, bet nezinu, vai pie šīm kundzēm. lai gan.. kāpēc arī ne. tā ar medaljonu vislaik smejās. es gribētu pie tās otras. viņas mani uzaicina nākamsvētdien uz tēju. tā ar medaljonu ir ceremonijas speciāliste. visas ģērbušās tumšās drēbēs. bet acis laipnas - lielas, tumšas un apaļas. bet visam šodien tā nāves smaka.
bils viola pirms kāda laika seminārā tā ļoti atklāti atzinās, ka viņa pirmā emocija šai pilsētā bija nāves apjausma. visi uz viņu šķībi pasjaktījās. bet es kaut kā saprotu, sajūtu, ko viņš ar to domāja. zeme ar debesīm te nostājas vienā līmenī. nāve nav pazemē, tā ir tepat. protams, neviens par to ikdienā nedomā. un vēl viņš teica, ka šī ir pasaules mala. uz abām pusēm tai ir rietumi. tā laikam arī ir.