grūti salikt visas dažādās domas kopā.
dunduri sakoduši kā tādu govi. kādi 30 kodumi kopā varētu būt.
slikta dūša. nevaru noskatīties filmu. ne vienu, ne citu. es vispār lately skatos tikai redzētas filmas, kurās tiešām zinu, ka būs kāds brīdis, ko gaidīt. vakar uzlikām Bābeli dēļ tās Meksikas daļas, kur viņa iet pa tuksnesi sarkanajā brokāta kleitā. Bābele bija pēdējā labā filma. turpmāk ir gadījušās dažas interesantas, bet tā kopumā ir vērts apmeklēt tikai 3D multenes.
mūziku arī es neklausos. bet reizēm sanāk dzirdēt kādu dziesmu un tā izbrīna ar savu skaistumu. vesela opera man ir daudz par blīvu. "A room with a view" sākas ar O Mio Babbino Caro āriju. tā ir jauka filma, bet es ieciklējos pie ārijas, pārējo atstājot uz rītu, un aizgājām mazgāt kaļķaino grīdu blakus istabā, lai var izritināt paklāju, ienest matračus, krēslu, naktslampu un likties gulēt. es gan jau gulēju vakarā un šausmīgi svīdu. pēctam smērēju visus dunduru kodumus ar streptocīdu vai kā viņu tur. dedzina barības vadu arī. kaķis nenormāls - vislaik izmet grīslīti no poda, tam irdenā zeme izbirst pa palodzi. piekāvām un iespundējām būrī, kamēr sāka šņākt no dusmām. grīslīti mēs pirms kāda gada atradām uz Baznīcas ielas, tas izkrita no kādas palodzes. tā izbirusi zeme tik jauki smaržo. es laukā mēģinu saost to smaržu, tās ir diezgan maz, tāpēc vilina pagrabi, kur kāds kreptīgāks pelējums. zolitūdes garāžā viendien tripoju krietnu pusstundu no tās smakas. varbūt tāpēc, ka esmu uzaugusi tādas puspelējušās drēgnās vietās, liekas, ka citur bez mitruma gaiss nav pietiekami svaigs.
es šodien satiku viinogas un aiztiku viņas bērniņam pēdas. un man pietrūkst šīs sajūtas, gribētu jau rīt no rīta atkal satikt vīnogas un aiztikt viņas bērniņam pēdas.