tas būtu šausmīgi - pēkšņi nonākt lekcijā man saprotamā valodā, un pusotru stundu būt iesprostotai ar svešu sakāmo, klausīties, ko izdomājis kāds cits, klausīties svešā pasaulē, klausīties kaut ko jaunu (vecu - vēl ok), bez iespējām nogriezt skaņu, sekot faktiem un vēl, nedod dievs, ar laiku tiem sākt arī ticēt.
tāpēc ir tik labi tā kā tagad - es sēžu, zīmēju ķiņķēzus, fonā skan monotona, neuzbāzīga japāņa bubināšana un mani grādi aug griezdamies.