Es nenoraidu zinātnisko metodi un neattaisnoju bērnu nevakcinēšanu. Es vienkārši norādu, ka katram mākonim ir zelta maliņa.

Ja bismuta sāļi praksē ārstē kādu slimību, tad nebija iemesla tos nedot tikai tāpēc, ka eksistēja cita teorija.

>> Nav korekti, raugoties retrospektīvi, atlasīt tos pierādījumus, kurus zinātne "ignorēja" un neņemt vērā, ka līdztekus tā "ignorēja" arī tos pierādījumus, kas izrādījās nepareizi.

Kāpēc ne? Ja kāds čūlas nomāktais pacients atteiktos no ārstiem un aizietu pie "pūšļotāja", kas pēc savas pieredzes zina, ka šo kaiti var ārstēt ar bismuta sāļiem, tad tas viņam palīdzētu. Šeit tomēr parādās zinātnieku augstprātība, noraidot pierādījumus tikai tāpēc, ka tos iesniedza tie, kas nepieder viņu akadēmijai.

Tev ir taisnība, ka tā nebija kļūda, jo ir sistēmas iezīme, kas dažreiz kavē progresu.

3. Modernā medicīna ir ļoti staipāms jēdziens. Tas, kas šodien ir moderns, rīt būs novecojis. Skaidrs, ka, progresam ejot uz priekšu, tiks radītas jaunas un labākas metodes, bet tā nav fundametāla atšķirība. Tas ir apmēram kā dators pretstatā koka skaitīkļiem. Tehnoloģijas ir atšķirīgas, bet matemātika pašos pamatos ir tā pati.

>> Ārstiem, kas kādreiz iebilda pret vakcinācijām, nebija pārbaudes sistēmas;

Ironija ir tā, ka ja viņiem būtu mūsdienu pārbaudes kritēriji, tad vakcinācijas būtu pilnībā noraidītas, jo saskaņā ar tā laika teoriju tās nemaz nedarbotos.

Es jau minēju, ka pirmā vakcīna bija vienkārši nejaušība, ka tā iedarbojās. Tie ārsti, kas bija skeptiski, drīz mainīja savu viedokli, kad redzēja, ka tās darbojas, lai gan teorija nebija īsti pareiza. Pretestība jau pamatā bija no baznīcas.

Nevajag nekādas smalkās metodes, lai pārliecinātos, vai ārstēšana strādā vai nestrādā. Kad Šeimelveiss pamanīja, ka, mazgājot rokas, samazinās zīdaiņu mirstība, tad ārsti par to varēja ļoti viegli pārliecināties un atzīt šo faktu arī ar tā laika pārbaudes iespējām. Viņi to nedarīja tāpēc, ka Šeimelveiss bija ļoti kašķīgs tips, un droši vien paši ārsti arī diezgan iedomīgi un pašpārliecināti par savu gudrību.

Mūsdienās ir labākas metodes, bet cilvēku daba ir palikusi tāda pati un reizēm tā var būt vislielākais šķērslis. Tā ir augstprātība uzskatīt, ka šodien vairs tā nevar būt un ka mēs esam paši gudrākie, racionālākie un pilnīgi brīvi no aizspriedumiem. Jebkurā laikā jaunu ideju paudējiem nācās cīnīties ar valdošajiem uzskatiem. Šodien tas ir mazāk pamanāms tikai tāpēc, ka zinātnieki galvenokārt pieslīpē esošās teorijas nevis piedāvā jaunas fundamentālas lietas.

Medicīnā joprojām ir ļoti daudz neatrisinātu jautājumu, piemēram, psihiatrijā, ģenētikā utt. Apkārt ir daudz trako, bet ir jābūt piesardzīgam, lai aktīvi nenoraidītu kārtējo ģeniālo ideju tikai tāpēc, ka tā līdzinās kārtējai fantāzijai.