es arī dzeru tējiņas un atvairu reini ar mietu, kurš manas zaļās zāļu kastītes apsaukā par plačeboksiem. jo.. man ir čakars iet pie ārstiem ar katru vainīti, turklāt es nevaru to atļauties. es BAIDOS, kā būs ar bērniņu, kad man nebūs naudas dakteriem.
bet lamājot rietumu zinātni un medicīnu, mēs normāli spļaujam dieviņam acīs, jo tās dēļ retais no mums pazīst tādas traģēdijas, kā mazu brālīšu zaudējumu vai dzemdībās mirušu mammīti; nenopūst sadurta kāja un zobārsta kabinetā ir anestēzija! varbūt ārsts nevar noteikt diagnozi, bet viņam ir varianti vai vismaz jods. jau 70 gadus atpakaļ cilvēki ir atdzīvinājuši beigta suņa galvu. tas, kas slimniekam pietrūkst, ir piķis, ārsts gan jau vienmēr atrastos.
2) (un tā ir mana 5gadu austrumos iegūtā gudrība) katrai vietai un kultūrai ir attīstījusies un saglabājusies tai piemērotākā aprūpe. un lai cik kosmopolītiski savās domās mēs nebūtu, gan es, gan tu esam rietumos dzimušas un augušas, ar rietumu imunitāti un rietumu mentalitāti. mēs varam sevi rūdīt un stiprināt ar jogas vingrojumiem un žeņšeņu māllēpes vietā, bet mēs neesam gatavas operācijai bez anestēzijas, nenēsāt zeķbikses pie mīnus grādiem vai nepārdzīvot tuvinieku nāvi, jo ir taču reinkarnācija.