Tikko tieši izlasīju no Jursenāras kaut ko apmēram tādu, kā "morāle ir katra personīga lieta, bet pieklājība - sabiedrisks iestādījums". Man liekas, jauni cilvēki bieži jauc pieklājību ar liekulību, un jauniem to var piedot, jo bez kategoriskiem viedokļiem nebūtu nekādas attīstības. Tomēr man personīgi jau no bērnu dienām bijis ļoti grūti pateikt kādam cilvēkam ko nepatīkamu. Faktiski neiespējami. Tā saucamā kinderštūbe. Vēlāk gan esmu to iemācījusies, bet šobrīd man tas vairs neliekas ne svarīgi, ne pareizi. Es pārāk augstu vērtēju savus draugus, lai atļautos kādu nieku dēļ bojāt ar viņiem attiecības, bet nedraugiem es vienkārši gribu ļaut dzīvot kā viņiem tīk, cerībā, ka ar to pašu viņi atdarīs man.