man domāt- līdzīgi kā dumjas romantiskas komēdijas reizi pa reizei, vai kosmopolitēna raksti. atslābinošas muļķības.
tad vēl- reizi pa reizei kā atgādinājums par to, ka lieka atklātība mēdz ievest dīvainā pasaulē, ar šķību sevis uztveri.
visbeidzot: mazā, savādo problēmu pasaulīte acīmredzot uztur gana daudz intereses un dzīvesprieka pašā rakstītājā, gan lasītājos.

vienīgais, jā, neizskaidrojamu iemeslu dēļ, no attāluma skatoties uz sajūsmu par pašas unikalitāti, tikai tādēļ, ka pārāk reti kādam ir iekšā parakstīt apakšā nevis "vūhuhū", bet gan "mīlulīt, kāpēc gan tev tik ļoti jāgrābj pēc atzinības un jātic, ka ar citiem mirstīgajiem salīdzinoši notiek pelēkas un skumjas lietas?".